Fotogrāfa izvēle...

Kad viesu nams rezervēts, nākamais solis bija fotogrāfs. Agrāk biju iedomājusies, ka gribu video filmu ar foto, bet visam materializējoteis sapratu, ka labāk ieguldu vienā, nevis samaksāju lielu naudu par video un foto. Tā kā šodiena vairs nav iedomājama bez jaunākajām mobilajām ierīcēm uzreiz zināju, ka video šā kā tā tiks iemūžināts, jo lielākā daļa manu viesu bija jaunieši un katram kabatā ir pa ierīcei, kam video ir pa spēkam!

Un ziniet, bildes ir vienkārši fantastiskas! Vēl tagad brīnos un skatos, cik liela nozīme ir fotogrāfam, kas pašam patīk, ar kuru labi saproties un kurš pasaka, ja līka mugura vai dubultzods. Un pats galvenais, man nebija jādomā par pozām, jo par to padomāja un koriģēja mans fotogrāfs! Brīvā atmosfēra un smaidīgā seja aiz objektīva padara šo dienu neaizmirstamu un iemūžina tādus brīžus, par ko pati jau biju piemirsusi! Te ir vietā teiciens – gribu bļaut pa visu pasauli – SINTIJA ERTA!!!

Vai ziniet tādu aplikāciju – Pinterest?  Manas kāzas varētu raksturot šajā vārdā, jo kā jau zināms, šajā aplikācijā ir visas skaistākās un neparastākās bildes un idejas un daudzu iedvesmas avots.

Pēc bilžu saņemšanas vienīgais, ko varēju pateikt bija - wow! Man patīk visas, pilnīgi visas bildes! Biju pat gatava dot uz printēšanu visas, jo nevarēju izvēlēties, kuras printēt, kuras nē. Beigās piespiedu sevi veikt atlasi, kas beidzās ar to, ka no apmēram 800 bildēm uz printēšanu atdevu 500. Toties man ir milzīgs albums, kur tās visas satilpināt un turpināt mielot acis arī turpmāk. Kaut varētu šeit salikt visas bildes, taču, ja vēlaties apskatīties vairāk, tās pieejamas facebook lapā zem Sintija Erta Photography. 

Kad acis pamielotas ar dažām bildēm, vēlu saldu miegu un skaistus sapņus! 

Viesu nama un ceremonijas vietas izvēle...

Es uzreiz zināju, ka kāzas vēlos svinēt brīvā dabā un galvenais nosacījums -  pie ūdens. Tā kā pati esmu no Aizkraukles un visu mūžu nodzīvojusi pie Daugavas un vīrs ir jūrnieks, tas bija nepārprotami, ka ceremonijai jānotiek ārā, skaistā vietā pie Daugavas. Uzreiz man nāca prātā daži viesu nami. Taču pavisam nejauši uzgāju Valterus, kur tad arī viss norisinājās. 

Aizkraukles apkārtnē nav daudz viesu namu, bet tie kas ir, atrodas pie Daugavas. Taču ņemot vērā, ka rīkoju budžeta kāzas, liela nozīme bija cenai. Un man par pārsteigumu par ļoti draudzīgu cenu es varēju dabūt sapņu vietas viesu namu!

Viesu nams atrodas pašā daugavas krastā, neliela guļbaļķu mājiņa ar pirti un baļļu, kā arī telti, kas var uzņemt līdz 70 viesiem un atliks vieta arī dejām un mūziķiem! Savukārt pati māja var izguldīt 30 viesus ar 5 divvietīgiem numuriņiem un vienu lielu istabu pilnu ar matračiem. Bet tā daba un apkārtne ir vienkārši neaprakstāma. Uz turieni vienkārši ir jāaizbrauc!

Tā kā ceremonija norisinājās brīvā dabā, ļoti svarīgi bija labs laiks. Visu nedēļu lija lietus un šķita, ka rudens jau klāt, kad 24.jūlija rītā pamodos un no prieka gribējās lēkāt un spiegt, jo debesis bija skaidras un saule kāpa arvien augstāk! Par to man jāsaka paldies augstākajiem spēkiem un manām pozitīvajām domām, jo tieši 24. jūlijā daba mūs lutināja ar skaistu, saulainu un dzestru dienu!

Vietas izvēle un ceremonija lika padomāt par B plānu. Skaidrs bija viens- izvēlēties smalku zīda pārklātu arku es nevaru, jādoma kas nopietnāks. Pateicoties vecajiem sakariem, kad vēl strādāju Kosmetoloģijas koledžā pie Marikas Ģedertes, noīrēju baltu telti ar baltiem brezenta griestiem un sānos zīda aizkariem. Un pats svarīgākais- pavisam viegli saliekama! Tad nu biju nodrošinājusies lietum un varēju domāt par dekorācijām. Domājot par viesiem un par to, lai viesi justos ērti, sarunāju arī piepūšamu gumijas sofu, kas dzīvē izskatās gluži kā īsts dīvāns! Un ziniet? Viesus nevarēja dabūt nost no tā sofa!

Izvēlējos rozes, kuras iestiprināja stabiņos kombinācijā ar mūsu krāsas lentītēm. Tāpat tika sagādātas rožu lapiņas, kas tika izkaisītas uz zemes līdz altārim. Par krēsliem īpaši nepiedomāju, jo uz tiem tāpat sēdēja viesi un īpašas dekorācijas tas neprasīja. Mana skaistā baltā telts ar rožlapiņām un skatu pret Daugavu bija gatava sagaidīt jauno pāri!

Kopēju ainu lieliski papildināja manas līgavas māsas. Mīļās māsīcas, no kreisās Elīna, Betija un Terēze, kas man ir kā māsas. Visām bija saskaņotas navy blue krāsas kleitas un aveņu krāsas aksesuāri. Lieki piebilst, ka, protams, kur meitenes, tur problēma! Krāsas un kleitas izvēle bija ļoti grūts uzdevums manai trijotnei, jo katra ir ar savu odziņu, idejām un gaumi. Bet beigu beigās caur smiekliem un kurioziem viņas visas piepildīja mūsu dienu ar savu skaistumu un šarmu!

Tā kā mūs laulāja mācītājs, vienīgā viņa prasība bija galds, uz kā izvietot altāri. Tas man sagādāja diezgan lielu kreņķi, jo tādu optimālu galdu, ko ievietot zem telts nevarēju piemeklēt. Īrēt arī nevēlējos, jo man ļoti netīk klapatas ar īres mēbeļu nogādāšanu atpakal tur, kur tās paņemtas. Biju laimīga uzzinot, ka tādi galdi pietiekamā daudzumā var atrast pašā viesu namā! Tā kā neķeriet kreņķi, no sākuma noskaidrojiet vai pats viesu nams nav labi apgādāts ar visādām mēbelēm, kas izmantojamas jūsu vajadzībām! Uz galda tika uzšūts balts galdauts un iekārtoti ziedi. 

Vēl tagad atceors to sirreālo sajūtu, kad, stāvot pie altāra, man pretī gozējas Daugava, matos pūš atspirdzinošs vējš un vaigos mirgo saule! Un vispatīkamākā sajūta bija tad, kad redzi, cik atpūtušies un brīvi jūtas tavi viesi. Kad pirms ceremonijas viņi visi brīvi pastaigājas, pēta un iepazīst apkārtni un vairo pozitīvu enerģiju, kas uzlādēja arī mūs abus. Vēl lielāks prieks, ka to nenovēroju tikai vien es pati, bet gan dzirdēju to no pašiem visiem. Ziniet? Uzreiz baigais lepnums, jo ir izdevies šo dienu padarīt jauku ne tikai mums, bet arī viesiem! 






Ir būts kāzās un tik daudz kas redzēts un piedzīvots. Interesanti pavērot kā cilvēki precas un kādu ceremoniju izvēlas. Nupat biju draudzenes Evitas kāzās, kur ceremonija norisinājās baznīcā. Ir pavisam citas sajūtas. Ir bijība un pietāte. Turpretī, kad mans brālēns un mūsu vedējs Lauris precējās zaksā, tas atkal bija traki sirsnīgi un pati par sevi smējos, jo nebiju raudājusi savās kāzās, bet sava brālēna kāzās man uznāca tāds sentiments, ka asara nobira. Protams, prieka asara! Tās sajūtas ir dikti dažādas un katram savas. Manējās noteikti bija brīvības, viegluma un nedaudz ar trakuma pieskaņu. Tie, kas mūs pazīst, zina, ka esam jautri un plēšam jociņus. Tad nu gribējās, lai arī mūsu kāzās ir nedaudz jautrības, brīvības un tajā pašā laikā kripatiņas nopietnības. Kā jau tam pienākas būt kāzās!

Uzmanību, gatavību, starts!

Vīrs atkal taisījās jūrā, es paliku mājās ar darbu. Abi runājām, ka varbūt nākamvasar kaut kas jāsadomā, ka vajadzētu tos papīrus sakārtot. Viņš piedāvāja sarakstīties zaksā uz ko es atbidēju, ka labāk uztaisam budžeta kāzas, ka es visu noorganizēšu, sameklēšu labākos piedāvājumus, lai tikai iekļautos pievilcīgā summā. Un galvenais nosacījums – mazas kāzas, tikai tuvākie! Jo apzinājos, cik tas viss izmaksā un negribēju viņu nobiedēt ar šo pasākumu. Pie šādas domas arī palikām, bet ne par ko vairāk tā arī nenovienojāmies. 

Kad viņš jau bija jūrā, es sāku skatīties viesu namus. Un tajā mirklī, kad es sapratu, ka viesu namus rezervē jau gadu uz priekšu, uzreiz rakstīju vīram un sapratām, ka vai nu tagad, vai viss atliksies vēl par gadu. 

Nezinu vai lēmums rīkot kāzas būtu pieņemts tik operatīvi, ja viņš būtu krastā, bet esot prom tas nāca ļoti ātri. Tad nu es beidzot saņēmu pozitīvu atbildi un gatavošanās varēja sākties!

Par kāzām un gatavošanos neviens neko nezināja. Mēs klusējām un gribējām, lai tas ir pārsteigums. Arī vecākiem no sākuma mēs vēl neko konkrētu neteicām, tikai to, ka JA mēs precētos, darītu tā un šitā...bet ilgi es to neizturēju, jo prieks bija tik liels, ka nespēju par to nepastāstīt!

Kā saņemt bildinājumu...

Meiteņu lielākais sapnis, vismaz pēc manas pieredzes, ir saņemt bildinājumu. Tas taču ir tik skaisti, ka vīrietis sniedz apliecinājumu tam, ka vēlas ar sievieti pavadīt visu atlikušo mūžu! Taču vīrieši ir pārāk kūtri uz šīm lietām! Man vīrs teica tā – „Kāpēc Tev tas vajadzīgs? Kāpēc Tev vajag to gredzenu pirkstā? Tak ejam salaulājamies uzreiz!” Uz ko es atbildēju - nē, man vajag to gredzenu, gribu visu pēc kārtas! Kā nekā pirms pāris gadiem apprecējās mana bērnības draudzene Nora, kas arī ar savu nu jau vīru bija pazīstami astoņus gadus un viņai viss nāca pēc kārtas, bildinājums, sapņu kāzas un bēbīts. Un kāpēc, lai es atšķirtos no viņas? Es taču arī gribu visu pēc kārtas! Bet līdz ko mēs tuvojāmies bildināšanas posmam,  es jau vairs nedomāju par precēšanos, svarīgi bija apliecinājums, ka arī mans vīrietis būtu gatavs kādreiz spert šo soli un apziņa, ka tas patiešām ir pa īstam! Starpcitu, es pat to nesauktu par bildinājumu, bet gan par divu cilvēku kopīgu lēmumu – tagad nopirksim gredzenu un vēlāk precēsimies!

Kas ilgi nāk, tas labi nāk! Par gredzenu es ilgi čīkstēju. Tā kā mans vīrs ir jūrnieks, es viņu sagatavoju jau laikus. Pirms došanās jūrā mēs abi tā norunājām, kā jā, kaut ko vajadzētu domāt...Atgriežoties no reisa, viņš man saka – „Nu braucam pirkt Tev to gredzenu!”.  Man divas reizes nav jāsaka un mēs bijām juvelierizstrādājumu veikalā. Es nevienu mirkli nešaubījos par to, ja vīrietis saka, ka jābrauc pirkt gredzens, tad tas jādara, nevis cimperlīgi jāgaida, kad viņš Tev sagādās romantisku pārsteigumu! Meitenes, ticiet man, nav vajadzīgs visromantiskākais bildinājums un, ja jums tāds arī nav bijis, nepārdzīvojiet, jo pats galvenais taču ir pats fakts, ka gredzens ir pirkstā! Vēljovairāk, ja dzīvojat kopā vairākus gadus, tad skaidrs, ka lielus pārsteigumus nesagaidīt! Bet, protams, ir taču arī izņēmumi, bet šis nav tāds stāsts. Tāpēc gribu iedvesmot tās meitenes, kuras vēl gaida bildinājumu – esat aktīvas, runājiet, sagatavojiet savu vīrieti tam, jo tas tomēr ir kopīgs lēmums un gaidot uz bildinājumu tā var nogaidīt krietnu laiciņu. Kā jau zināms, vīrieši nobriest lēnāk, bet sievietes ātrāk, tāpēc jau viņiem tas viss nāk tik lēnu. Patiesībā visa vaina, kāpēc vīrietis velk to garumā ir nauda un stereotips, ka kāzas jātaisa tajā pašā gadā, kad gredzens pirkstā uzvilkts. Tāpēc, iedrošiniet savus vīriešus un jums viss notiks! Vēljovairāk, vai jūsu puiši zina jūsu pirksta izmēru? Mans vīrs tam piegāja ļoti praktiski – aizveda uz veikalu, piemērija man gredzenu un to nopirka.

Bet visa jautrība sākas tad, kad puisis meitenei tā arī pasaka – nu braucam pirkt to gredzenu! Kas notika manā galvā? Bija šausmīgs mulsums un kautrība un sajutos tā itkā viņu pazītu vien pāris dienas! No vienas puses gribēju to visu novilcināt, lai tomēr viņš pats nopērk to gredzenu un uztaisa man pārsteigumu, taču beigās sapratu, ka tā es to bildinājumu nekad nedabūšu! Aizbraucām uz veikalu, izmērījos visādus gredzenus un jo lielāka izvēle, jo trakāk! Un pats smieklīgākais ir tas, ka dodot iespēju izvēlēties gredzenu, es kārīgi to pieņēmu, ar domu, ka tajā veikalā, uz kuru mēs tagad aizbrausim, es to gredzenu tur arī nopirkšu! Bet beigās ar vienu veikala apmeklējumu man nepietika, bija jāizbraukā visi iespējamie juvelierveikali, lai izvēlētos no visiem vispiemērotāko. Kā jau zināms – meitene lielveikalā, tas ir uz pāris stundām!  Ar bildinājuma gredzenu pirkstā nodzīvoju divus gadus. Protams, ka visi prasīja, kad būs kāzas. Bet tā kā šis gredzens netika uzvilkts pirkstā ar domu, ka tradicionāli šovasar precamies, tad arī visiem tā tas tika paziņots. Jo tas taču ir jūsu abu lēmums! Un galvenais, neietekmēties no apkārtējiem.

Tāpat kā ar bildinājumu, arī par kāzām sāku runāt pavisam nejauši, jo kārtējo reizi bija pienācis brīdis, kad atkal gribējās pārmaiņas dzīvē. Tad nu domāju, vai nu kāzas, vai bēbis, bet tā kā gribēju visu pēc kārtas, tad nu aizsākās nākamais posms. 

Kā tas viss sākās...

Nekad nebiju domājusi, ka aizsākšu ko tādu. Atceros sen atpakaļ manā draugiem.lv profilā bildes parādījās katru nedēļu, ja ne vien pat katru otro dienu. Tad tam sekoja facebook, bet ar laiku, kļūstot pieaugušākai mana vēlme publicēt privāto dzīvi sociālajos medijos noplaka. Domāju, kāpēc man iznest savu dzīvi plašākai publikai? Taču atliek nosvinēt kāzas, lai visi principi izgaistu, jo kāzas – tas taču ir bezgala skaisti un sirsnīgi. Un pats galvenais- kāpēc gan lai nepadalītos ar šo skaisto notikumu arī ar citiem?! Vēljovairāk, pastāstīt arī par cilvēkiem, kas piedalījās to rīkošanā un padarīja manu dienu tieši tādu, kādu vēlas katra meitene – perfektu! Un ir taču tik svarīgi izvēlēties pareizos cilvēkus, kas šajā dienā piepildīs visas Tavas vēlmes!

Pieļauju, ka mans stāsts neienteresēs visas meitenes, jo katrai taču ir savs stāsts un ambīcijas, bet tās, kuras vēlas pašas ko darīt lietas labā, nevis gaidīt tikai uz vīrieti, esiet laipni aicinātas iepazīties ar manu stāstu!

Patiesībā nevajag nemaz tik daudz...Ja vien esat nolēmuši svinēt kāzas, sākat gatavoties laicīgi. Vismaz viesu namu rezervējiet laicīgi, jo lielākā daļa viesu namu rezervācijas jau veic gadu uz priekšu, kas bija man lielākais pārsteigums. Tā kā esmu perfekcioniste, savām kāzām viesu namu sāku meklēt tieši vienu gadu iepriekš. Un man par brīnumu datums, kurā gribēju svinēt kāzas jau bija rezervēts. Tad arī sapratu, cik patiesībā daudz ir precēties gribētāju! Bet vispirms visu pēc kārtas...

Ar savu vīru esam pazīstami jau astoņus gadus, no tiem divus mēnešus esam precēts pāris. Un ziniet, tā ir laime saukt savu otru pusīti par vīru, nevis draugu. Tāds lepnums un piederības sajūta man vēl nav bijusi. Tas tomēr ir kas cits, kad darbā sarunās par dzīvi un ģimeni Tu beidzot vari pateikt „vīrs”, lai gan pie tā arī jāpierod, tāpat kā pie jaunā uzvārda, ja vien esi nolēmusi pāriet vīra uzvārdā!

Par precēšanos sākām domāt līdz ko pabeidzām augstskolu. Laikam bija pienācis tāds brīdis, kad mūsu dzīvē viss bija piepildīts un gribējās sākt jaunu lappusi, jaunu nodarbi, mērķi vai atvērt jaunu lapu mūsu kopdzīvei. Tā teikt, mūsu dzīves lielais mērķis bija izpildīts – augstākā izglītība iegūta. Savu dzīvi biju iedalījusi posmos – pabeigt vidusskolu, iestāties augstskolā, iegūt bakalaura un maģistra grādu. Un tā tas arī bija. Viss norisinājās, kā biju iedomājusies savu dzīvi pāris gadus atpakaļ. Tā kā abi bijām nonākuši līdz šim posmam, sapratām, ka dzīvē vajag asumiņu. 

Turpinājumā uzzināsiet, kā es saņēmu bildinājumu un vai tas bija standarta tradicionālais bildinājums, vai tomēr ilgi gaidīts pašsaprotams iznākums!