Un visbeidzot...kleita!

Patiesībā, laikam, kleita bija pati pirmā, kuru jau izvēlējos un pasūtīju vēl pirms viesu nama, fotogrāfa un visa pārējā. Tam man bija ļoti piemērots laiks, jo vīrs bija jūrā un, viena pati sēžot mājās, mierīgi varēju sērfot pa ingridabridal.lv mājaslapu, lai izvēlētos, kura tad būs tā īstā, neuztraucoties, ka vīrs varētu pamanīt ko es tur daru un kuru kleitu iešu mērīt! 











Par IngridaBridal uzzināju no savas bērnības draudzenes, jo arī viņa tur šuva savu kleitu. Jau viņas kāzās es pamanīju, cik kvalitatīva, smalka, oriģināla un skaista ir šī kleita! Tad nu pie sevis nodomāju - ja es precēšos, pirmais salons, kuru es apmeklēšu būs tieši IngridaBridal! Tā nu pienāca arī mana kārta izvēlēties kleitu. Protams, es paspēju ieskriet arī vēl dažos citos kāzu salonos, bet tās kleitas, ko mērīju tajos, vispār nestāv klāt Ingrīdas kleitām, tās nevar sacensties kvalitātē, mežģīnē un ērtumā. Visas kleitas, ko mērīju citos salonos bija smagas, grauza manu ādu, tajās bija karsti un tās nebija šūtas manam augumam! Pie Ingrīdas es jūtos kā pūciņa, kleitas ir vieglas...vieglas, mežģīne maiga un smalka un galvenais, ka kleita ir šūta Tavam augumam!

Atskatoties atpakaļ uz visu kāzu gatavošanās procesu, saprotu, ka lielāko daļu no visa esmu izvēlējusies ļoti ātri un īpaši par to nedomājot. Ja tas bija viesu nams, tad Valteri, ja tas bija fotogrāfs, tad Sintija Erta, bet ja tā bija toršu meistare, tad Zane. Tā arī bija ar kāzu salonu. Es ilgi nedomāju un neizvēlējos starp n'tajām kleitām, saloniem...nemaz netērēju ilgi laiku staigājot apkārt un domājot - kur labāk šūt kleitu?! Tā kā pēc horoskopa esmu svari, lielā domāšanā nemaz nevarēju atļauties ieslīgt, jo tad būtu pavisam traki, jo nevarētu izvēlēties no lielā piedāvājuma! Pa dažiem saloniem pastaigāju tikai tāpēc, lai zinātu kā ir citur un ar savu pieredzi varētu padalīties ar citām līgaviņām! Vienas dienas laikā man viss bija skaidrs!






Pie Ingrīdas pieteicos vienā darba vakarā un kopā ar savu draudzeni nolēmu pamērīt kleitas. Izmērīju visādas, arī kuplās princešu kleitas, bet paliku pie tās, kuru jau sērfojot internetā biju ieraudzījusi IngridaBridal katalogā. Tā bija mana Kimberly, kura perfekti izcēla manu augumu, jo esmu kupla dupša īpašniece un nāriņas tipa kleita ir piemērota šādam siluetam. Kimberly mani uzrunāja arī ar mežģīni, bolero jaciņu un graciozajām podziņām aizdares vietā un šleipi. Vienīgais, ko nedaudz izmainīju no oriģinālā varianta bija jostas krāsa. Oriģināli tā bija kafijas krāsā, bet es izvēlējos Ivory (šampanieša krāsā).






Tā kā mans vīrs nav ražena auguma, mēs esam apmēram viena auguma, jau tad bija skaidrs, ka viņš man blakus pazustu, ja es izvēlētos kuplo princešu kleitu! Es ļoti piedomāju pie tā, lai arī mans vīrs labi izskatās un es neapēdu viņu ar savu kleitu. Tomēr, ne jau es vienīgā precos, tas ir pāris, kurš precas un jāpadomā arī par vīriņu! Tāpēc, mīļās meitenes, padomājiet arī par saviem puišiem, nevis tikai par sevi! Vai tā būtu kleita, plīvurs, cepure, padomājiet kā tas viss izskatīsies koptēlā ar topošo vīru. Nereti mēs mēdzam aizmirst savu otru pusīti, līdz ko uzvelkam šo skaistumu mugurā! Līdz ko kleita bija pasūtīta es vairs nevarēju sagaidīt piemērīšanu un uzlaikošanu. Tā man bija paredzēta martā, bet kleitu jau pasūtīju iepriekšējā gada augustā. Līdz ko kleita bija gatava, pakarināju to pie skapja un nevarēju paiet tai garām, nepaskatoties uz to un neapčamdīt. Līdz kāzām dzīvoju pa mākoņiem! 

Plīvuru Ingrīda man piemeklēja komplektā pie Kimberly kleitas ar tādu pašu mežģīni. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Biju un esmu ļoti apmierināta!

Par kurpēm runājot, atkal tas pats stāsts par vīru. Lai cik ļoti gribētu iespīlēt sevi augstpapēdenēs, es to nevarēju atļauties! Patiesībā nemaz tādas uzvilkt nevarētu...mana platā pēda to neatļautu un visa diena būtu sabojāta, jo kājas būtu nospiestas. Te nu atkal skaidrs bija viens, man vajag nelielu papēdi. Tā kā vasara, tad gribēju purniņu vaļā...gribēju taču arī savu pedikīru parādīt...! Likās, ka mazais papēdis padarīs manu kāju nesmuku un saīsinās manu augumu, bet patiesībā visu izlaboja mana nāriņas kleita un kurpes nemaz lāgā nevarēja redzēt. Beigās man šīs kurpes tik ļoti iepatikās, ka nemaz nedomāju vai mana kāja izskatās slikti vai labi. Man bija ērti un galvenais kopumā izskatījās gaumīgi! Atkal, izvēlējos pavisam vienkāršas, bet gaumīgas kurpītes. Tās es novilku tikai pēc mičošanas, kad kājas vairs neturēja slodzi dejojot. 

Starpcitu, tā kā mēs braucām fotogrāfēties pirms laulību ceremonijas, es šo kurpju vietā uzvilku vecās labās zandeles uz papēža un pie tam raspberry krāsā! Bija ļoti saskaņoti un nesabojāju savas ivory krāsas auduma kurpes. Ceremonijai vajadzēja atstāt kaut ko arī svaigu, jo kleita tomēr jau bija nedaudz sanēsāta...Tas tā, humoram. Nekas jau netika sanēsāts...Tās kurpes pat izturēja manu trako dejošanu un pēc kāzām hlora devu un birstes pieskārienus, lai tās atkal atgūtu savu baltumu! 

Tagad mana kleita rotās guļamistabas sienu, lielā baltā rāmī ar līgavaiņa piespraudi. Kur citur man to kleitu likt?! Lai put skapī? Izdomāju tai oriģinālu pielietojumu arī pēc kāzām! Vīrs savu uzvalku jau visu vasaru nēsāja, un turpinās to darīt arī turpmāk, bet es savu kleitu vairs neuzvilkšu. Ja nu vienīgi uz kādu foto sesiju...pēc gada, piemēram...!

Lai jums iedvesmojoši kāzu kleitas meklējumi un izdodas atrast savu īsto!

Ielūgums...

Tad, kad abi bijām nobrieduši uz precēšanos, bija jāsāk domāt par ielūgumiem. Kamēr vīrs bija jūrā, es biju norezervējusi viesu namu, fotogrāfu un noskaidrojusi visu par un ap laulību ceremoniju. Tālāk sekoja ielūgumu epopeja. 

Tad, kad vīrs atkal bija mājās, es izklāstīju savu ideju par to, kādam jāizskatās ielūgumam. Bijām nolēmuši visiem par to paziņot Ziemassvētku vakarā, izdalot ielūgumus. Vienīgais uzdevums, kas tika prasīts no mums - kārtīga bilde ar labi redzamām sejām. Te nu sākās jautrība, taisot selfijus! Bet man jau šķiet, ka esam diezgan līdzīgi! Biju priecīga par iznākumu! Ko jūs par to domājat?!

Tā kā esam humora pilns pāris, diezgan nenopietni savam vecumam, sapratu, ka mežģīnes un standarta ielūgumi te nederēs! Vēljovairāk, ja izvēlētā tēma ir jūra. Tad nu vienā vakarā pār mani nāca apskaidrība - karikatūra! Vispār man gribējās galda kartes ar katra viesa saržī (smieklīga sejas karikatūra) zīmējumu, bet tas ir ļoti dārgs prieks! Tad nu nolēmu, ka ielūgumos gan to varētu realizēt un, nedaudz pasērfojot pa internetu, atradu sev piemērotāko karikatūristu un izklāstīju savu ideju. Tad nu arī tapa mūsu ielūgums...Par tēmu, bet nedaudz ar humora pieskaņu! Pieteicu, ka vīram būs zils uzvalks, raspberry krāsas šlipse un piespraude. Bet līgavai balta kleita un raspberry krāsas ziedi pušķī. Iesaiņoju tos navy blue zīdpapīrā un sudraba aploksnē, kam pārsieta raspberry krāsas lentīte. 

Un tās sejas, ko rādīja mūsu radi un draugi, kad saņēma šos ielūgumus...tāda neizpratne, kas pārauga smaidā un viltīgā skatienā - vai tiešām pareiz sapratuši - jūs precaties????!!!! Un tad sekoja apsveikumi un bučas! 

Esiet oriģinālas un radošas, mīļās dāmas! Izpaudiet sevi ne tikai tēmā vai kāzu noskaņā, bet sāciet jau ar ielūgumiem! 

Kāzu torte...

Es visu laiku domāju, ko darīt ar torti...no sākuma domāju, ka nevēlos iztērēt daudz naudas uz torti, jo tāpat to apēdīs. Bet ziniet, līdz ko sāku skatīties bildes par mūsu tēmu, kas apspēlēta tortēs, sapratu, ka man vajag smuku torti un tādu ar trim stāviem vismaz! Ņemot vērā, ka manas kāzas izceļas ar dažādiem smukumelementiem, skaidrs, ka arī tortei jābūt tādai, kas apmierina ne tikai vēderu, bet arī acis! Turklāt kāzas taču vienreiz mūžā un arī tāda torte ir tikai vienreiz mūžā, tāpēc ir vērts ieguldīt un priecāties! 

Dizainu, protams, meklēju ilgi. Tagad modē ir visādas mastikas tortes ar ziediem, dekorācijām, tā teikt, pārbāztas ar visādiem niekiem. Bet tā kā man patīk šiks, bet nelielos daudzumos, priekšroku devu baltai mastikai ar zilu lentīti un cukura ziediem. Starpcitu, ja vēlaties, var likt arī īstos ziedus, bet man šķiet, ka ja jau reiz pušķī tie ziedi knapi iztur dienu, tad kā tie var izturēt vakaru uz tortes?! Bet tagad jau meistari laikam visu ko prot uzburt!

Tā kā kāzas norisinājās Aizkrauklē, sapratu, ka vasaras karstumā būs labāk, ja izvēlēšos kādu vietējo meistaru. Par savu tortes meistaru biju dzirdējusi labas atsauksmes un ar Zani Valaini esam mācījušās vienā skolā, dzīvojam vienā pilsētā un pie reizes atbalstītu arī tā teikt savējos. Ieraugot Zanes jau veidotās tortes, sapratu, ka viņa būs īstā! Starpcitu, tagad Zani varēja vērot LTV1 raidījumā "Kūku kari", kur Zane plūca laurus! Un pelnīti, jo Zanes tortes ir gan garšīgas, gan skaistas!

Vienā dienā aizsūtīju viņai tortes bildi un realizācija bija tās tortes kopija! Vienkārši lieliski! Es ļoti baidījos, ka mastika būs salda, jo man pašai negaršo marcipāns un mastikas parasti ir ļoti saldas, bet Zanes veidotā mastika bija tieši tāda, kādu vajag. Pildījumā es izvēlējos sezonas dārgumu- zemenes un viegluma un gaisīguma pieskaņai biezpienu. Un mastiku taču var arī neēst...vienkārši izēst pildījumu un mastiku atstāt...Katrā ziņā man radās sajūta, ka Zane pagatavos jebkādu torti, tikai pasakiet, ko jūs vēlaties un tiks realizēts. 

Smieklīgi bija tas, ka nākamajā rītā mans vīrs man saka, pasūtīsim vēl tādu torti...? Es tā īsti nemaz nepagaršoju to torti. Uz ko es viņam atbildēju, jā labi, vīruci,  tas izmaksās tikai 200 eur un varēsi nogaršot mūsu kāzu torti!

Tradīcijas, foto sesija, auto un smukumlietas...

Kad apsvērām domu par precēšanos, mēs uzreiz zinājām, ka negribam tradicionālās kāzas ar visiem tradicionālajiem iznācieniem. Gribējām visu pa vienkāršo, tā, lai patīk gan mums, gan viesiem. Es ļoti domāju par to, lai mani viesi jūtas ērti un negarlaikojas.

Tā kā ceremonija norisinājās brīvā dabā, man bija jāpadomā par ceremonijas laiku, par mūsu foto sesiju un to, ko viesi darīs, kamēr mēs fotogrāfejamies. Tieši šī iemesla dēļ es sapratu, ka nevēlos viesus garlaikot, gaidot mūs no foto sesijas kā tas parasti ir kāzās un visās līdz šim, kurās esmu piedalījusies. Tad nu mans plāns bija sekojošs...Viesi uz ceremonija bija lūgti ierasties plkst. 15.00. Līdz noteiktajam laikam man un vīram bija laiks saposties, safotogrāfēties un ierasties uz ceremoniju. 

Iepriekšējā vakarā gulēt aizgāju ļoti vēlu. Tā kā mēs abi pirmskāzu nakti pavadījām kopā, nevis katrs savā mājā, lēnu garu iekārtojāmies mūsu numuriņā. Kamēr izmazgāju matus, kamēr sagaidīju floristi un vedējus un norādīju, kur kas atradīsies jau bija pāri pusnaktij. Bet sev par parsteigumu no rīta jutos labi izgulējusies, pilnīgi bez stresa un ieraugot sauli, kas pamazām kāpās no debesmalas, manas acis iemirdzējās un smaids sejā nepazuda visu dienu! Tad jau arī klāt bija mana make-up meitene Laura Valuta. Ziniet, ar savu smaidu un pozitīvo attieksmi Laura padarīja manu rītu vēl dzirkstošāku! Tad arī sapratu, cik svarīgi ir izvēlēties pareizos cilvēkus, ar kuriem saproties no pusvārda! Rezultāts bija brīnišķīgs, tieši tas, ko es biju gaidījusi. Nebaidīšos šī vārda - perfekts! Mana frizūra nebija izjaucama arī vēl nākamajā rītā, lai gan turējās uz pāris matadatām. Tā pat izturēja manu trako dejošanu līdz rīta gaismai! Turklāt Laura vēl sapucēja arī manu mammu, līgavas māsas un uzfrišināja viesus, ja mīļi palūdza. 

Pa to laiku, kamēr mani krāsoja un veidoja frizūru, mans vīrs vēl paspēja aizbraukt nomazgāt mašīnu! Bet ziniet, ja arī jūs vēlaties vēl no paša rīta nospodrināt savu kāzu auto, lūdzu nelietojiet vasku! Tas gan derēs puiša frizūrai, bet ne auto! Uz vaskotas mašīnas netūrēsies ziedu dekorācijas. Bet ko tur daudz sūdzēsies, mana floriste tāpat dabūja tās rozes uz mašīnas, bet vienu gan viņa pieteica - nebrauciet ātrāk par 80 km/h. Arī ar visiem 90 km/h manas rožu dekorācijas turējās godam! Arī nakamajā rītā, jau braucot mājās, kad neviens īpaši nepiedomāja pie dekoriem, rozītes smuki turējās, ka knapi nost dabūjām! Un puiši, nesatraucieties, mašīnu tas nesabojā! Puķu dekorācijas ir uzstiprinātas uz piesūceknīšiem, kas nebūt nesaskrāpē vai citādi sabojā auto! 

Starpcitu, iesaku izvēlēties savu auto vai aizņemties no savējiem, jo tas nav tā vērts iztērēt lielu naudu īrētam, dārgam retro autiņam, lai nobrauktu ar to pāris metrus. To tāpat redzēsiet tikai jūs paši un tas jūs priecēs uz pāris stundām. Un pats trakākais, ja autiņš jūs pievils un noplīsīs uz ceļa kaut kur pa vidu starp viesu namu un baznīcu vai tamlīdzīgi. Labāk to naudu ieguldiet dekorācijās, dzērienos vai mielastā!

Abi sapucēti mēs varējām doties uz foto sesiju. Es izvēlējos foto sesiju pirms ceremonijas, lai viesiem nav jāgaida un jāgarlaikojas, kamēr mēs pazūdam un braucam fotogrāfēties. Tā kā man pašai nekad nav paticis stundām ilgi gaidīt jaunos atpakaļ no foto sesijas, es izvēlējos to jau izdarīt pirms ceremonijas, lai pēc tam visu atlikušo dienu un vakaru esmu kopā ar saviem viesiem. Galu galā, viņi taču ir mērojuši tik tālu ceļu, lai skatītos uz mums, lai būtu kopā ar mums, nevis garlaikotos un tiktu atstāti vienatnē viesu namā. Kamēr mēs mierīgi fotogrāfējāmies, tikmēr lēnu garu sāka ierasties viesi, kurus sagaidīja viena no manām līgavas māsām un visus nokoriģēja, kur un kā viss notiksies.

Līdz ar mūsu ierašanos bija sabraukuši jau lielākā daļa viesu, iekārtojušies un jau lēnām sāka virzīties uz ceremonijas vietu. Protams, kur tad bez kavēšanās. Izrādās, ka Aizkraukles pusē ir divi viesu nami ar nosaukumu "Valteri" un ierakstot google daļa no viesiem tika novirzīti uz nepareizo pusi un sanāca nedaudz aizkavēties. 

Tā kā mācītājs nesteidzās un arī mēs par to nepārdzīvojām, ar nelielu aizkavēšanos ceremonija varēja sākties! 

Pēc ceremonijas mēs fotogrāfējāmies ar viesiem, mielojāmies ar uzkodām un atspirdzinājāmies ar aukstu šampanieti. Viesi varēja atsvaidzināties, aprunāties, pastaigāties un galvenais, ka mēs bijām kopā ar viņiem un visiem pašā centrā. Brīvajā atmosfērā mēs lēnām arī sagaidījām uzaicinājumu sēsties pie galda. 

Varbūt jau pamanījāt...līdz šim nekā nav bijis no tradīcijām. Viss notika tik dabiski un nepiespiesti. Vienīgais no tradīciju klana bija izpirkšana un mičošana, kas vairāk pēc nosaukuma, nevis definīcijas. Izpirkšanā manam vīram tika uzdoti trīs kontroljautājumi un ja uz tiem nepareizi atbildēja, tad viņam bija jāsamaksā maniem vecākiem. Piemēram, kāds ir mans kurpju izmērs un cik karotes cukuru es lieku klāt pie kafijas. 

Kas attiecas uz mičošanu, man noņēma plīvuru, uzlika priekšautu, bet vīram iedeva cigāru un kapteiņa cepuri. Bez tā mēs vēl netikām cauri, jo vajadzēja nolasīt solījumu, kuru pēc tam ievietojām pudelē un palaidām Daugavā! 

Tālāk sekoja pušķa mešana, kas izvērtās diezgan smieklīgi, jo ar pirmo reizi to noķēra abas mazās meitenes, kuras viņu turpat gandrīz saplosīja, jo nevarēja sadalīt. Taču vedējmāte operatīvi noreaģēja un tika atkārtots otrais mēģinājums, kas izdevās. Lieki piebilst, ka mans pujeņu pušķis bija smags un iepriekš brīdināju, lai tur rokas gaisā, jo savādāk kāda aizies ar zilu aci mājās. 

Laulību ceremonija.

Ar mani bija tā, es visu biju izdomājusi, kur un kā gribu, un tikai pēc tam runāju ar mācītāju par to, vai viņš vispār laulā ārpus baznīcas. Par to gan, meitenes, vajadzētu padomāt pirms vietas izvēles un vispirms saprast, kur laulāsieties, baznīcā, ārā vai dzimtsarakstu nodaļā. 

Ņemiet arī vērā, ka dzimtsarakstu nodaļas pārstāvji izbrauc uz laulībām brīvā dabā tikai sava rajona ietvaros. Ja es gribēju precēties Aizkrauklē, bet dzimtsarakstu nodaļas pārstāvi no Kokneses, tas nebija iespējams. 

Kā jau zināms, ne visās dzimtsarakstu nodaļās ceremonijas ir jaukas, jo ir dzirdēti dažādi nostāsti par izvēlētajiem tekstiem un atmosfēru. Viens bija skaidrs, Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļa tā noteikti nebūs. 

Tā kā man vieta jau bija rezervēta Aizkraukles viesu namā, nekas cits neatlika kā cerēt, ka izvēlētais mācītājs piekritīs laulāt brīvā dabā. Komplektā ar viesu nama izvēli vajadzētu padomāt par ceremonijas norises vietu. Jo citādi var gadīties šmucīte un jāpārplāno jau iesāktais. 

Biju neizsakāmi laimīga, ka viss notika tā kā biju iecerējusi. Laulāties brīvā dabā, tas ir tik nepiespiesti, ir tāda viegluma sajūta...Biju ļoti apmierināta ar rezultātu un atmosfēru! Vispatīkamākais bija dzirdēt, ka viesi bija apmierināti. Man bija ļoti svarīgi, lai arī viesi jūtas ērti un brīvi. Un to es panācu ar nelielu ceremonijas vietas izveidošanu pašā Daugavas krastā ar skatu pret Daugavu. 

Par to, kur un kā vēlaties laulāties vajadzētu padomāt jau laicīgi. Svarīgākais ir izlemt vai vēlaties laulāties baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā. Dzimtsarakstu nodaļā viss ir vienkāršāk, bet banīcā tas prasīs arī nedaudz jūsu piepūli, jo tad ir jāizdara dažas lietas, ko prasa mācītājs un ticība. Bet ja atrodat tādu mācītāju, kas jums abiem patīk un atbilst jūsu iedomātajai vīzijai par to, kā visam jāizskatās, tad nebaidieties un nedaudz pastrādājiet, lai realizētu vēlmi laulāties mācītāja pavadībā. 

Šajā jautājumā mēs abi bijām vienisprātis, ja nepatīk dzimtsarakstu nodaļa, tad atliek mācītājs. Un tas, mūsuprāt, tomēr tā nopeitnāk un svinīgāk. Tā kā manam vīram drīzumā bija jāiet jūrā, visas formalitātes bija jānokārto pa fikso. Dzimtsarakstu nodaļā iesniegumu ieszniedzām pusgadu iepriekš, jo savādāk nevarējām. Vīra darba specifikas dēļ bija kaut kā viss jāsakombinē. Dzimtsarakstu nodaļas iesniegums ir derīgs sešus mēnešus, par kāzām ir jāpaziņo ne vēlāk kā vienu mēnesi iepriekš. Tad nu visu sadarījām februāri un jūlijā mierīgi varējām laulāties.

Protams, katram savs un vietas izvēle paliek katra ziņā! 

Pujeņu pušķis...

Par puķu pušķi ir atsevišķš stāsts, jo manas izvēlētās puķes jūlijā jau sen ir pārziedējušas un noziedējušas. Pujenes. 

Par tām jau pieteicu savai floristei pusgadu iepriekš. Un kad pienāca laiks, tās tika speciāli pasūtītas. Bet kā tad bez klupšanas akmeņiem! 

Pujenes manā krāsā bija pieejamas pumpuros, kurām vidiņi ir tukši. Noteikti esat redzējušas skaistos pujeņu pušķus ar pilnajiem ziediem. Lūk tāds bija mans sapnis par kāzu pušķi. Bet tā kā pilnās pujenes ir pieejamas tikai gaišā vai maigi rozā krāsā,  tās saplūstu ar manu kleitu un neiederētos koptēlā. Tad nu floristei bija smags uzdevums, ko viņa paveica godam! 

Pirmo reizi es savu pušķi ieraudzīju caur logu, kad floriste caur logu lielīgi rādīja, kas no tā visa sanācis! Tajā brīdī es nevarēju lēkāt, jo man veidoja frizūru un grimēja, bet iekšēji es lēkāju no laimes un man gribējās burtiski raudāt no prieka, par to, cik skaists tas pušķis, par to, ka floristei izdevās realizēt manu trako ideju! Kādu laiciņu par to vien varēju runāt un visiem apkārtējiem kā veca saplīsusi plate atkārtoju – Tu redzēji? Tu redzēji man pušķi? Tas ir tiiiiiiiiik skaists!!!

Jautāsiet vai man nebija žēl viņu mest prom? Teikšu, ka nē! Jo manuprāt tāda ir tā pušķa loma šajā dienā. To tāpat nesaglabās, tāpat kā visus skaistos mirkļus un sajūtas, tās paliks tikai ar Tevi! 

Tāpēc jau svarīgi ir labs fotogrāfs, kurš iemūžina to visu fotogrāfijās! Un ja to visu tā arī uztver, ka tas viss nāk un tāpat arī aiziet, jo vieglāk atvadīties no skaistajām un mīļajām lietām! Jo ar šīm atvadām, tāpat kā ar plīvura noņemšanu līgava pāriet sievas kārtā. Un lai cik neticami un vecmodīgi tas skanētu, arī man bija šī sajūta sevī dziļi iekšā, jo tikai tad beidzas sapnis, beidzas rozā brilles, mākoņi un taureņi, un saproti, ka ballīte gandrīz ir beigusies un vairs nebūsi tāpati vecā Monta, kas nupat lēkāja pa deju grīdu ar plīvuru matos, bet nu jau sieva un kad tā garšīgā torte būs noēsta, rīts nāks pretī un to kleitu būs jānovelk. Tāpat kā jāatdod plīvurs un pušķis...

Bet ar to foršo tās dienas sajūtu dzīvoju vēljoprojām! Un kas man to liedz?! Tāpēc novēlu jums visām sarīkot tādas pašas kāzas, ka vēl pēc mēnešiem jūsos ir šī patīkamā sajūta un gribas izdzīvot ik mirkli no kāzām! Skatīties bildes un priecāties par to, cik skaisti mēs bijām un cik skaista diena bija!

Bet ar šo sajūtu vēl nebeidzas man stāsts. Turpinājumā pastāstīšu par tādām neatņemamām dienas sastāvdaļām kā torte, auto un mūzika. Un kur tad bez ielūgumiem, kleitas un uzvalka...

Detaļas.

Noteikti padomājiet par detaļām. Tās padarīs foto albūmu pievilcīgāku. Starp jaunā pāra portretiem iekārtotās bildes ar puķu pušķi vai gredzeniem atsvaidzinās kopējo ainavu. Un detaļas taču ir tas, par ko mēs, meitenes, vienmēr domājam. Vai tie būtu auskari vai dimantiņi zem kurpēm ar uzrakstu I DO, bet tie ir dienas sastāvdaļa, kam nereti tiek pievērsta pārak maz uzmanības. Un šīs detaļas taču gaidījušas savu uznācienu tik ilgi, bet prožektora gaismā pavadījušas vien dienu un nakti. Ļaujiet tām mirdzēt pēc tam atkal foto albūmā!

Pie detāļām noteikti komplektā nāk arī tēma. Lai cik grūti to būtu izdomāt, neaprobežojaties tikai ar krāsu. Tēma atvieglos uzdevumu un padarīs dienu kičīgāku. Tā kā mūsu ģimenē jūra ir mīļa, lai gan vīrs tajā pavada četrus mēnešus no vietas, tā tomēr ir kopīgā lieta, kas mūs saista un patiesībā ar ko mēs kā pāris asociējamies mūsu draugiem un ģimenēm. Tāpēc pilnīgi loģiski bija izvēlēties tēmu – navy wedding. Tam attiecīgi sekoja krāsu izvēle – raspberry un navy blue. Izvēloties tēmu dzijas kamoliņs pats par sevi sāka ritināties. Idejas plūda aumaļām un sāka iezīmēties kā tas viss varētu izskatīties.

Tā kā mans vīrs ir zilacains skaistulis un pati esmu pelēkzilu acu īpašniece blondos matos, nebija citas piemērotākas krāsas kā navy blue un raspberry, kas piestāvētu mums abiem. Raspberry, jo tā atsvaidzina zilo un ir spilgtais elements visā kāzu tonalitātē. Un, protams, zilā krāsa ir jūras krāsa.


Pēc pieredzes, lielākā daļa pāru izvēlas dāvanu saņemt aploksnē, bija jāizdomā, kur tās novietot un pēc tam ērti pārvietot. 

Tad nu nonācu pie slēdziena, ka pie manas tematikas nekas labāk neiederēsies kā vecs koferis, ko ar mammas palīdzību nedaudz uzfrišinājām. Iekšā izlīmējām strīpainu audumu, pa maliņām pa visu kofera periemtru izlīmējām virvi un pēc mana lūguma floriste uztaisīja karodziņu virteni ar uzrakstu „Dāvanām”. Un koferis bija gatavs! Lieki teikt, ka tas izskatījās ideāli kopējā tematikā.

Tā kā mielasts un vakara daļa norisinājās teltī, vajadzēja padomāt par dekorācijām tur. Pie griestiem mana floriste izveidoja karodziņu virtenes, zilā un baltā krāsā, kas vijās viscaur telts griestiem. Tie ir tie paši karodziņi, kas parasti rotā jahtas un buru laivas.

Esmu vienkāršības piekritēja. Man patīk šiks, bet nelielos daudzumos. Tāpēc arī ar dekorācijām īpaši neaizrāvos. Uz galdiem biju izdomājusi izvietot nelielas pujeņu kompozīcijas un uz mūsu galda vienu lielu. 

Kad ieraudzīju, kas no tās visa sanācis biju tik pārsteigta un neizsakāmi laimīga, jo man tik ļoti patika rezultāts!!! Vislielāko problēmu mums sagādāja telts sienas dekorēšana, kur sēdējām mēs. Bet mana floriste ar šo uzdevumu tika galā un rezultāts bija brīnišķīgs. Neko vairāk es nevarēju vēlēties! Vienkārši, bet ar gaumi! 

Iepriekšējā vakarā man prātā nenāca kā tas viss varētu izskatīties, bet bija tieši tā kā es gribēju! Un tad es nodomāju, ka pats svarīgākais ir būt uz viena viļņa ar floristi/dekorētāju, un Karīna Lapa manu vilnu uzķēra!  

Kopējo tēlo ar kompozīcijām uz galdiem papildināja baltas sveces. Tās novietojām arī laternās pie foto stūrīša. 

Ilgi domāju par galda kartēm. Ilgi meklēju, skatījos, ko oriģinālu varētu izdomāt. Tā kā jūniecības tēma, skaidrs bija viens, tur noteikti jābūt enkuriņam vai kuģītim. 

Sākotnējii biju iedomājusies, ka varētu izlocīt kuģīšus, uz masta uzrakstīt vārdu, bet iekšā sabērt vecās labās konfektes no rokusprādzēm, noteikti atcerēsieties, ka bērnībā tādas grauzām! Tās izskatītos kā glābšanas riņķīši. Bet biju jau kādam tādas kāzās redzējusi un sapratu, ka es negribu lekt līdzi, gribi ko oriģinālu. Beigās jau nekas oriģināls nesanāca, jo pasūtīju parastas kartiņas sānā ar enkuriņu un blakus vārdu. Bet gala produkts bija labāks kā biju gaidījusi. Atkal pārsteigums no manas floristes.

Paralēli galda kartēm izdomāju, ka galda piederumus varētu izkārtot nedaudz savādāk kā ierasts. Neļāvu saimniecēm izpausties, realizēju savu ideju. 

Nopirku virvi, zilas salvetes un galda piederumus sasēju ar virvi. Pieļauju, ka tādas virvītes ir kaut kur pasūtāmas un nopērkamas atsevišķi, bet tajā mirklī es par to neaizdomājos. Nopirku parastu veļas auklu (virvi), sagriezu, apdedzināju maliņas, lai nenāk vaļā un gatavs! 

Meitenes, labāk nedariet rokdarbus nedēļu pirms kāzām! Bet kas par laimi redzēt darba augļus, pie tam pašas darinātus! Tas lepnums nav aprakstāms!

Domājot par mūsu stāstu, nejauši uzgāju vecās labās košļājamās gumijas Love. 

Ja atceraties, katrā no tām iekšā ir ietīts ziņojums, kas ir mīlestība. Un lai cik neticami tas arī būtu, lielāko daļu es atradu tieši par jūrnieka sievas mīlestību un gandrīz visas perfekti varēju asociēt ar sevi un savu vīru! Tas man likās pārāk mīļi, lai nerealizētu šo domu. 

Tad nu es iztulkoju 50 gb Love zīmītes, izprintēju uz smuka papīra, apsēju ar zilu lentīti un kopā ar trifelēm novietoju katram viesim kā dāvaniņu, kas ievietota glāzē.

Kāzās neizbēgami ir klausīt viesu „rūgts”. Taču ņemot vērā tēmas izvēli, izdomāju, ka nebūšu tradicionāla, bet gan ieviesīšu jauninājumu un „rūgts”vietā sagādāju zvaniņus. Apsēju tos ar zilu lentīti, novietoju uz galdiem un pieteicu vedējiem, lai paskaidro to nozīmi. 

Ui, zvanīja daudz! Protams, viesu apmulsums bija acīmredzmas, bet vakara gaitā viņi diezgan labi tika galā ar šo uzdevumu. 

Mana doma par zvaniņiem atnāca pavisam nejauši. Es smēlos idejas Pinterest un vienā no bildēm ieraudzīju zvanu kā govīm pie kakliem uz kura bija rakstīts – Ring for a kiss. Man uzreiz salīmējas viss kopā ar manu tēmu. Uz kuģa zvanam ir signāla nozīme, tāpēc paņēmu šo ideju un apvienoju ar kāzu tematiku - signāls, ka laiks bučiņai!

Tam sekoja arī piemeklēti uzraksti numuriņiem. Nedaudz rokdarbu un numuriņu uzraksti bija gatavi. Matrožu kajīte, bocmaņu kajīte un kapteiņa kajīte...

Arī gredzenu spilventiņš un kājas gumija tika veidota navy stilā. Un puķu pušķim kāti tika notīti ar strīpainu lentu. 

Par gredzenu spilventiņu, kājas gumiju, piespraudi līgavainim un manu matu rotu parūpējās Joge Love Made Accessosories. 

Es pat nezinu kā to paskaidrot, bet visi aksesuāri bija perfekti saskaņoti ar mūsu krāsām! Pati vēljoprojām brīnos par to, cik ļoti viss saskaņojās kopā. Ar Jogitu sazinājos caur internetu, mēs pat nebijām tikušās, bet viņai pietika tikai ar nelielu krāsas un dizaina aprakstu, lai viņa uztvertu manu domu. Un rezultāts ir brīnišķīgs! 

Matu rota nu jau piedalījusies visos šīs vasaras skaistajos pasākumos! Un vislielākais prieks, ka spēju iedvesmot arī citas meitenes pasūtīt šādas rotas pie Jogitas! Varbūt jau pamanījāt...man šie visi sīkumi ir bezgala svarīgi un tam pievēršu ļoti lielu uzmanību, bet tas viss kopā padarīja mūsu dienu īpašu un ne tikai acīm tīkamu, bet arī dvēseli patīkamu!